12.07.2012-14.07.2012

Labvakar, šoreiz rakstīšu atkal par 3 dienām. Interneta sakaru dēļ un pēc tam jau pasākuma dēļ, pēc kura pārradāmies tikai 1:30 no rīta.

Tādēļ sākšu ar 12. Jūliju, dienu, kurai dienasgrāmatas ieraksts jau bija sagatavots, tādēļ nebrīnieties, ka tas skan nedaudz nepiemēroti šodienai.

12.07.2012- Šodiena sākās visai vēlu. Pamodāmies tikai ap 12 rītā, jo visu nakti sāpēja vēders. Ap 13:00 mani un mammu satrieca smaga ziņa, ka viņas tēvs (mans vectēvs) ir nonācis slimnīcā pēc nelaimes gadījuma. Tādēļ kāpām visi trīs mašīnā un braucām uz Kuldīgu. Aizbraucām uz slimnīcu un izrādījās, ka viss ir labi, bet opim pagaidām būs jāpaliek slimnīcā. Bet vismaz labi, ka tā,  jo viņam jau cienījams vecums- 83 gadi. Pēc tam aizbraucām uz opja  mājām un salasījām pirmos skābos ķiršus. Mmmm, kā man un Laurai tie garšo, delikatese.  Tagad esam mājās un iesim vannā un pēc tam jau gatavosimies rītdienas prezentācijai Limbažos, tas būs jau 3. pasākums. Ceru, ka viss rīt izdosies pa foršo, jo pēc tam būs neliels pārsteigums. Šis pasākums būs ierakstīts video versijā un ikviens varēs to noskatīties youtube.com

Mans jaunākais dzejolis:

„Kad nakts jau tumst”

Nepaej garām

Šajā vējā.

Man ar vien salst,

Kad nakts jau tumst.

Vai tu to jūti,

Kā man bez tevis salst

Kad nakts aiz loga,

Bet diena vēl tālu.

Nepaej garām,

Nepalaid vējā

Šīs jūtas, kas silda

Kad aiz loga nakts.

Jans Ikes

13.07.2012-Rīts sākās ļoti agri- 6:00 no rīta- ar Tofika izvešanu ārā, kārtošanos un izbraukšanu uz Ventspili 7:30, pa ceļam paķerot līdzi pianisti Maritu. Bijām nobraukuši Rīgas virzienā 54 km, kad Laura ierunājās: ‘’Jānīti, man Tev ir viens tāds nopietns jautājums. Kur ir Tava soma?’’. Un tā nu mēs griezāmies atpakaļ, jo Laurai bija taisnība- pateicoties mammas steidzināšanai no rīta, biju mājās aizmirsis savu melno somu ar grāmatām un atmiņu kladi. Pēc 2 stundām jau bijām atkal tur, kur mūsu ceļš no sākuma aptrūkās, un braucām tālāk, sūdzoties par ceļu remontiem un gausoties, ka nepaspēsim līdz 16:00 nonākt Limbažos. Sandis brīdināja, ka Rīgai jāmet ar līkumu, tādēļ pēc gariem strīdiem tā beigās arī darījām, apbraucot tai apkārt. Pa ceļam nolēmām ieturēties kādā kafejnīca ceļa malā. Viss nepieciešamais mums bija līdz, tādēļ pat dārgās kafejnīcu cenas nebija jāmaksā. Biju nedaudz aizdomājies, tādēļ sanāca man mazs jociņš. Pie galda visi jau sēdēja un gatavoja salātus, pienācu es un teicu: ‘’Hmmm, mums mājās ar tāds pat sāls trauciņš.’’. Tieši tā, tas arī bija mūsu sāls trauciņš. Līdz ar šo aizsākās smiekli, kuri ilga visu dienu līdz pat vēdersāpēm.

Bijām apbraukuši apkārt Rīgai un tuvojāmies Limbažiem. Laiks sāka tecēt kā jūras smiltis starp pirkstiem. 2 stundas! Ak, mans Dievs! Mēs nepagūsim. Bet tomēr paguvām. Nevar būt! Pusstundu pirms pasākuma sākuma. Varējām atviegloti uzelpot un izstaipīt kājas pēc garā ceļa. Paēdām, padzērām kafiju un, augsti paceltām galvām, devāmies uz spoguļzāli, kur mūs jau gaidīja. Paldies Limbažiem par jauko un silto uzņemšanu. Pasākums bija tiešām ļoti patīkams un izdevies! Un lai to pierādītu, neliels ieskats ‘’Atmiņu kaldē’’:

 

‘’Cik skaista ir debess,

Kad saule deg rietā

Un vakari blāzmo

Ik reiz citā vietā

Prieks bija tikties, klausīties, kā savas domas izsaka jaunieši.’’      (Astra Tomsone)

‘’Paldies par jauko pēcpusdienu, kurā klausījāmies Jūsu, Lauras un Sanda dzejoļus un brīnišķo mūziku’’  (Aina K.)

‘’... Prieks, ka aug jaunie-maiņa...’’          (Rasma)

‘’...Malači, tā turpināt!’’                                (Ligita)

  Jauki pēc pasākuma vēl papļāpājām un tad devāmies nedaudz izbaudīt Limbažu šarmu. Uzņēmām dažas jautras bildes un tad jau devāmies atpakaļ caur Rīgu uz Ventspili. Aizmugurē Laura ar Maritu pusceļā pagatavoja mums maizītes vakariņām. Vēl nedaudz pasmējāmies un tad jau sāka satumst. Pēc tam Laura aizmiga. Neko darīt, nemodināsim jau viņu. Tā nu 1:30 mēs beidzot bijām mājās, kur mūs gaidīja pārlaimīgs un noilgojies Tofiks. Izvedām viņu laukā un beidzot devāmies pie miera.

14.07.2012- šorīt mamma devās uz Kuldīgu, tādēļ varējām ilgāk pagulēt, jo nebija, kas mūs tramda. Šodien ir Jūras svētki. Tik tiešām, īsti jūras svētki, ielas appludina vasarīgais lietus. Bet no šiem svētkiem viss mums pagāja secen, tādā laikā jau nekur negribas vairs iet. Tādēļ palikām mājās, izvedām laukā Tofiku, gardi paēdām un nedaudz paslinkojām. Pēc tam pārbrauca mājās mamma un mums bij jāiet ārā lietū ar Tofiku. Pat viņš to nevēlējās, bet vajadzēja. Tā nu tagad Laura skatās filmu un es lasu savu jauniegūto grāmatu par Limbažiem.

Ar labu nakti jums visiem.