Labvakar. Šodiena ir bijusi gara, mokoša un nogurdinoša
diena. Sākās rīts atkal lasot strīdus, strīdus, strīdus... Maļam vienu un to
pašu, atkal un atkal, un atkal. Un kāds beigās no tā labums? Kāds pārprot, kāds
neizprot, kāds sabļauj, kāds apmulst, kāds gribētu palaist muti, kāds izdomā
krāpties necienīgi. Nu gluži kā tādā ZOOdārzā. Galva pat sāp jau no tā.
Bet, neskatoties uz visu šo ieilgušo, bet nu jau, protams,
rimstošo un rietam nolemto jezgu, iesāku lasīt Ināras Seņkānes dzejas krājumu ‘’Soli
pa solītim’’. Diemžēl visu izlasīt nesanāca, jo laiku nedaudz apgrieza brauciens
uz centru pēc aizskaru stangas un mašīnas sagatavošanas skatei.
Bet dienas iespaidu un galvassāpju dēļ tapa kas šāds:
Kā uzvilkta stīga
Manī iekšā kurinās uguns.
Slāpēs alkstot mokos un mirstu,
Vai vērts dzejas rindās teikt visu
Kas iederētos šajā dienā.
Un nu es esmu apjucis- ko darīt, kam piederēt, ar ko runāt un
kā runāt? Runāšu šādi, tie mani nesapratīs, bet ja runāšu savādāk, tad toties
citi mani nesapratīs. Strupceļš? Nu kā jau vienmēr.
Bet ko nu tur daudz,
gan jau ar laiku. Tā kā, teikšu jums ar labu nakti, izgulieties kārtīgi un
iekrājiet spēkus rītdienai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru