30.06.2012

Labvakar šajā neparastajā dienā. Un labi, ka tā, jo vajag jau, lai katra diena spēj pārsteigt.

Šodien bijām ārā no mājas jau 10:00 un devāmies uz pilsētu, jo tur mūs gaidīja jau Govju parāde, Ghetto Games un siera festivāls. Pārdevu kādai talantīgai māksliniecei savu grāmatiņu, un tad jau gājām uz Govju parādes atklāšanu, kur arī mūs abus ar Lauru kamera paguva notvert kadrā un LTV1 Panorāmā arī tikām tuvplānā, jauki. Apskatījām visas gotiņas, bet bildēsim vēlāk, kad pūlis mazāks būs. Interesanti jau, bet daži darbi gan nekam neder, to vietā varēja būt kādi citi darbi. Pēc tam jau gājām testēt dažādus sierus un pamanījos iesaistīt Lauru sacensībās. Doma tāda, ka kopā ir 14 dalībnieki, tātad 2 komandas ar 7 dalībniekiem. Katram ir 500 gr iepakojums Baltais Eko jogurts, ar kuru jāaizskrien līdz Tiesnesim, jāatver un jāizdzer pēc iespējas ātrāk tas, jāizmet, un jānodod stafete tālāk. Diemžēl ar Lauru nebijām 1 komandā. Uzvarēja beigās mana komanda, balvā uzvarētāju komandas biedri katrs saņēma 2x 500 gr to pašu jogurtu + ekoloģisko sieru no Tukuma. Bet tas jogurts nebija īsti riktīgs. Likās jau: ‘’Ko tur daudz, mazs jogurts, ātri izdzeršu’’. Bet patiesībā gāja ļoti grūti. Es pat redzēju, ka arī Laurai tas sagādāja grūtības- izdzert vienā rāvienā to visu nav viegli.

Tad aizgājām mājās un vēlāk uz piejūras parku skatīties Ghetto Games. Nedaudz pafilmējām, Kā jums šķiet?

Tad jau bij pienākuši 18:00 un nolēmām iet mājās un gatavoties Gacho koncertam. Esmu vīlies? Pēkšņi izrādās, ka par to būs jāmaksā 5 Ls un laiki ir pavisam savādāki, nekā iepriekš bijām informēti. Nu tak, ja jūs kaut ko maināt, tad informējiet arī mūs. Nekas, naudu es nemaksāšu, bet pastāvēšu ārā un paklausīšos tāpat. Ne jau Gacho redzēt es vēlos, bet gan mūziku klausīties.

Teikšu jums visiem ar labu nakti, bet pats došos gaidīt Gacho.  Chao!

29.06.2012

Labvakar! Eh, atkal esmu noguris, pārguris.

Šodien beidzot biju Tukumā. Bija jauki, bet varēja būt arī labāk. Bet neko darīt, pagājušo mēness jau pārliecinājos, ka Tukuma iedzīvotāji ir gausi mākslas piekritēji. Vismaz bija mums tāds kā ģenerālmēģinājums ( bet īstenībā jau katra reize ir kā ģenerālmēģinājums nākamajai reizei) un iesvētījām ‘’Kā tuvība smaržo’’ Atmiņu kladi. Šeit būs fragmenti no dažiem ierakstiem:   

‘’...Saturā-mīļums, labestība un sirsnība! Paldies par to, ka savas izjūtas liekat uz papīra un rādāt citiem...’’   (Tukuma bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Dace Brakmane.)

‘’...Lai papīrs pietiktu un iedvesma būtu tik daudz ka pietiktu ne tikai vienai grāmatai bet ļoti daudz dzeju kopkrājumiem.’’  (lasītāja Baiba Fīze.)

‘’...Jo varbūt muļķīgi skan šis vārds, jo to lieto ik katrs nezinot ko teikt un vēlēt, bet uz kuģa ‘’Titāniks’’ visiem bija gan nauda, gan mīlestība, bet tikai tiem dažajiem kuri tika izglābti un palika dzīvi piemita šī mazā veiksme!   (vēl: Elīna Čepule (Elī).)

Tas tāds neliels ieskats. Vai nav jauki? Un tā paredzēts katrā pilsētā!

Esmu noguris, nu gan laikam būtu jādodas pie miera.

Nu, ko lai saka? Ar labu nakti!

28.06.2012

Labvakar mani nu jau pastāvīgie dzejas dienasgrāmatas lasītāji un arī jaunie, kam šī dienasgrāmata ir jaunatklājums.

Šodiena pagāja diezgan mierīgi, neņemot vērā to, ka atkal no rīta piedzīvoju balss zudumu. Bet vismaz mājās šodien valdīja miers. Kāpēc? Jo mamma bija paņēmusi Tofiku līdzi uz Kuldīgu.

No rīta līdz galam izlasīju Skaidrītes Kalupes grāmatu „Ābeles vētrā” un tad ar Lauru devāmies uz bibliotēku, lai izkopētu scenāriju Tukuma pasākumam, bet mums par nelaimi izrādās, ka viņiem bija spodrības diena. Vismaz bija rezerves ceļš- blakus esošais Digitālais centrs. Tur arī izprintējām beidzot scenāriju. Mājās devāmies gar ostmalu, kur, sākotnēji ejot uz bibliotēku, likās, ka uz māju jumtiem salikti kādi savāda paskata, neiederīgi tornīši, bet kā atklājās, tie bija masti kādai lielai burulaivai ("Star Flyer"), kas bija piestājusi tepat ostmalā.

Te dažas bildes, kāds izskatās tas burinieks.

http://www.ventasbalss.lv/Star Flyer   (iespējams apskatīt burulaivu "Star Flyer".)

Pēc tam pārnācām mājās un paēdām Lauras gatavotās pusdienas. Laura jau smējās; „Pārāk samīlējusies laikam esmu, jo sanāca pārsālīt”. Bet neskatoties uz to, bija gardi, man garšoja. Tad jau lēnā gaitā sakārtojām scenāriju vēl pēdējo reiz un pārrakstījām manu 2008.gadā rakstīto dzejoli ‘’Tukuma stāsts’’, kuru rītā skaitīšu Tukuma bibliotēkā.

Un nu ir pienācis vakars un jātaisās gulēt, bet, pirms dodos pie miera, iesaku jums izlasīt dzejoli „Tukuma stāsts” un dienas dzejoli, ko sarakstījusi Laura- „Debesskrāpju spēles”.

„Tukuma stāsts”

Dus klusi Tukuma mūri,

Kad pāri tiem lietus līst.

Dus klusi Tukuma stūri,

Kad garām tiem atmiņas klīst.

Dus klusais Tukuma bruģis,

Kad laternas apspīd to.

Dus klusā Tukuma balss,

Kas mierīgi sveicina mūs.

Dus klusais cilvēka smaids,

Kad kāda cilvēka dvēsele naktī

Pa Tukuma bruģi staigā.

Tā pieskaras Tukuma mūriem,

Pār kuriem lietus klusi līst.

Jans Ikes

27.06.2012

Labvakar. Šovakar man ir sakāmi tikai daži vārdi- balss zudums un Muzikālā banka.
Jā, jau no 22:00 sēžu uz nostaļģiskas nots, klausoties Latvijas Radio 2 pārraidi ''No muzikālās Bankas seifiem''. Ģitāra rokās un jaunatgūtā balss pa visu istabu. Lūk, tā, pēc manām domām, ir jādzīvo-ar prieku un smaidu. Bez negācijām un skumjām :)

Un uz šādas pašas pozitīvas nots- Ar labu nakti! :)

26.06.2012

Labvakar.

Šodien atkal mierīga diena, tā vismaz varētu teikt. Klusums pirms vētras, ha ha ha.

Rītu iesāku ar strīdu ar mammu attiecībā uz Tofiku. Kad bijām tikuši ar to skaidrībā, braucām aizvest TV un datoru atkal uz remontu un pēc tam pa veikaliem, jo mamma meklēja dāvanu kādai mazai, 1 gadu vecai, meitenei. Man tas šķita šausmīgi nogurdinoši, bet ko gan es varēju iebilst.

Pēc tam pārradāmies mājās, paēdām, izvedām atkal Tofiku ārā, braucām pakaļ televizoram (kurš beidzot strādā bez incidentiem), atpūtāmies mājās, braucām pakaļ datoram, gājām ārā ar Tofiku, paēdām, pam param param..... Un tā nu tagad sēžam un smejamies pa visu māju- jeb skatāmies Gāzi Grīdā!

Bet nu drīz iesim gulēt, jo joprojām esmu nedaudz slimiņš.

25.06.2012

Labvakar šajā lietainajā vakarā.

Brrr, liekas, ka esmu nokļuvis Rudenī, ne vairs vasarā.

Šodien esmu slims, ak vai. Vakar arī nedaudz biju, bet nekas, gan jau drīz uz kājām atkal būšu.

Šodiena tāda slinkā un lēnā diena man, pamodos, vēlu paēdu, nedaudz vajadzības pēc izvedu ārā Tofiku un visu dienu nospēlēju spēli uz Lauras planšeta- GT Free+ HD (biju gribējis to iegūt savā rīcībā jau no šī gada sākuma, bet nebij lemts). Njā, un vēl sazvanīju Tukuma bibliotēku, lai konkretizētu pēdējās detaļas piektdienas pasākumam.

Nekā daudz ko stāstīt nav. Tik tas, ka šo nakt savā slimībā nedaudz murgojot nakts vidū, nespēdams aizmigt, uzrakstīju dzejolīti mazu.

"Tu smejies"

Tu smejies,

Tu raudi:

Ko īsti Tu dari

Saules pielietā dienā?

Tu smejies,

Tu raudi:

Ko īsti Tu dari

Lietainā dienā aiz loga?


Jans Ikes

23.06.2012-24.06. 2012

Labvakar. Arī es esmu tikai cilvēks, tāpēc nevaru vienmēr pagūt izdarīt visu.

Vakar visi kārtīgi svinēja vasarsvētkus. Arī es svinēju tos kopā ar Lauru Reņķu dārzā, un arī man neizpalikt bez savādiem incidentiem. No mūzikas tur īsti nekā laba nebija, bet mājās ar negribējās iet.

12 naktī iestājās šodiena- svētdiena, un kad tieši taisījos teikt Laurai, kura tobrīd sarunājās ar savu mammu pa telefonu, ka ir iestājusies mana vārdadiena, notika nakts galvenais notikums. Mums garām pagāja kāda visai iereibusi sieviete, ap 40, un aiz viņas 2 vīrieši. Sieviete zaudēja līdzsvaru un nokrita pie parka dīķīša, kājas vien varēja redzēt. Viens no tiem vīriešiem turēja viņu aiz kājām, un, kad pēc tam palaida viņu, sieviete ieripoja dīķītī. Metos palīgā, un labi vien ir, ka tā darīju. Ja es nebūtu skrējis palīdzēt, tad viņa būtu noslīkusi. Tā nu mēs viņu izvilkām, vīrieši aizgāja prom un slapjā dāma, it kā nekas nebūtu bijis, vēl palūdza mums, lai iedodam uzpīpēt. Bet mēs ar Lauru nepīpējam. Pēc tam sieviete apjuka un sāka sūdzēties, ka salst. Domāju gan, ka sals. Ārā zem +20^o un viņai mugurā slapjas drēbes. Viņa tiešām nebija apskaužamā stāvoklī- izmirkusi, nosalusi, apjukusi un nespējīga noturēties kājās. Tā nu nolēmām viņai palīdzēt nokļūt mājās. Viņa pateica ielu un mēs devāmies ceļā. Cik daudz viņa bij dzērusi, kas to lai zin, jo ik pēc 5 min viņa apstājās, apjukusi sakot ‘’paga!’’ un jautājot ‘’kur es esmu, kur mēs ejam, kādi 2 vīrieši ar mani bija un kur ir Andris? Kā, vai tad man nebija telefona? Man ir auksti! Nē, es nevaru iet mājās!!’’ un tā visu ceļu, kādas 11 reizes vismaz stāstījām visu pēc kārtas. Un katru reizi, izdzirdot par savu gandrīz liktenīgo peldi, neticīgi jautāja ‘’vai tā ir tiesa?’’ un raudāja. Īsa gan cilvēkiem atmiņa dzērumā. Bet nu beigu beigās mēs tomēr nogādājām viņu mājās pēc 40 min gara, apjukuma pilna ceļa. Tur mēs sastapām mājas pagalmā kādu sievieti un jautājām ‘’Vai jūs viņu pazīstat?’’. Tā izrādījās esam kaimiņiene, kurai visu izstāstījām un nodevām sievieti viņas pārziņā.

Tfu, tas nu vismaz bij garā. Devāmies atpakaļ uz pasākumu kur viss joprojām bija kā iepriekš, un tad jau devāmies mājup un gājām gulēt 2 naktī. Bet pa ceļam vēl kādas meitenes sadomāja izcelties un novēlēja ‘’Laimīgu jauno gadu’’. Pēc tam apjucis biju es- vasaras vidū pa ielu iet salatētis ar 3 rūķīšiem un Jāni un Līgu baltās drānās. Nu vai zinies, es tak nebiju dzēris!! Tikai vienu Užavas alus pudeli 0,5l un jauno Fizz sidru, arī 0,5l. Tas bija viss mans alkohola daudzums ķermenī, nekas īpašs. Bet tomēr, es redzēju ko tādu, ko izskaidrot ir grūti :D

Un ko gan lai pastāstu par šodienu?

Šodien atpūšos un lasu grāmatas. Pēc vakardienas notikumiem esmu pamatīgi noguris un arī mazliet apslimis, tāpēc īpaši nav spēka ko darīt. Nedaudz vēlāk uzrakstīšu scenāriju 29. jūnija pasākumam Tukuma bibliotēkā „Kā tuvība smaržo” grāmatas prezentācijai un jautājumus Elīnai Čepulei, uz kuriem viņai būs Tukumā jāatbild, un tad jau palēnām taisīšos uz vakara dusu, jo tiešām esmu ļoti noguris un nejūtos pārāk labi. Bet vismaz varu lepoties ar sevi- esmu izglābis dzīvību!

Bet pirms noslēdzu šodienas un vakardienas dienas apskatu, gribu pateikt paldies visiem sveicējiem, kas, kaut daudziem vakardiena bija smaga un šodien noteikti paģiras lāpā, atcerējās arī par manu vārdu. Padies tiem 200, kas to atcerējās un apsveica mani. Tiešām mīļi no jūsu puses, pirmo reizi saņēmu tik daudz apsveikumu! Pat dzimšanas dienā netiku tik ļoti apsveikts. Jo, kad pamodos, mani jau gaidīja 76 vēstules un vēl 120 dāvanas. Arī dienasgrāmata bija pilna ar ierakstiem, ārprāts! Bet tik un tā, paldies!

22.06.2012

Labvakar šajā pirmssvētku dienā. Šodiena sākās mums diezgan novēloti, jo mamma ar Tofiku aizbrauca uz Kabili pie omas uz kapiņiem un mēs ar Lauru varējām pagulēt ilgāk. Kad piecēlāmies, sataisījāmies un aizgājām uz Bibliotēku, kur paņēmu 3 jaunas grāmatas un 4 jaunus CD. Pēc tam gājām uz Rimi, kur iztērējām Lauras dāvanu karti veikalam ‘’Kolonna’’. Viena no lietām, ko varētu minēt no tā, ko iegādājāmies, ir vannas putas ar ķiršu aromātu, mmmm.

Pēc tam pārnācām mājās un tad jau arī mamma bija klāt. Tad paēdām vēlās vakariņas un tagad lasu grāmatu, ko paņēmu no bibliotēkas-„Man nav izvēles- es dzirdu tavu balsi”, un jau lēnām taisāmies iet gulēt. Bet vispirms iemetiet acis jaunajā sadaļā Dienas dzejolis.

21.06.2012

Labvakar, visi dzejnieka dienasgrāmatas lasītāji. Atkal aizskrējusi vēl viena diena vēja spārniem un īsti nespēju vairs tām izsekot, jo vasarā visas dienas šķiet vienādas.

 Šodien pamodos pat visai laicīgi un jau drīz man zvanīja no policijas, lūdzot satikties un precizēt mazas nianses zādzības lietā.

Pēc tam, kā jau parasti, kopā ar Lauru devāmies nelielā pastaigā ar Tofiku, bet pēc tam jau nedaudz paslinkojām pie datora.

Diena bija pārāk jauka ar saviem aicinošajiem saules stariem, tādēļ nolēmām doties mazā pastaigā uz jūru. Kas, ņemot vērā, ka jūrā temperatūra bija nieka 14^o, peldētgribētāju bija ļoti daudz. Vēja dēļ man bija diezgan auksti, bet tomēr patīkami. Šajā mazajā ‘’pārgājienā’’ aizvadījām aptuveni 4h un tad sāpošām kājām beidzot pārnācām mājās, kur mums atkal nācās vest pastaigā Tofiku. Šī pastaiga diemžēl neizvērtās tik patīkami. Netīšām ākstoties un strīdoties Laura sapinās Tofika siksnā, kad es skrēju, un krītot sasitās. Jūtos bezgala vainīgs, bet neko darīt. Pēc nejaukās pastaigas pārnācām mājās un uzspēlējām Monopolu, bet tagad jau sēžam katrs savā gultas stūrī un katrs savas lietas datorā darām.

 Drīz iešu gulēt, jo jūtos šodien saguris, bet jums jau saku šodien ar labu nakti. Lai saldi sapņi visiem jums. 

19.06.2012-20.06.2012

Labvakar, cienījamie lasītāji.

Ak, atvainojos jums no sirds dziļumiem par mazo robu Dzejnieka dienasgrāmatā. Vakar manai draudzenei apritēja 17 gadi un es biju tik aizņemts gatavojot viņas pārsteigumu un vēlāk vakarā pārguris, ka nebija vairs spēka nekam.

No rīta es neuzcepu Laurai solītās dzimšanas dienas pankūkas ar banānu gabaliņiem. Visu dienu viņai nezināmu iemeslu dēļ bija uznākusi 1 no retajām tīrīšanas mānijām, tādēļ pārvērta manu istabu līdz nepazīšanai. Ap 4 vakarā man zvanīja no policijas un lūdza nelielu palīdzību atrast mazo nogrēkojošos dvēseli, lai beidzot, pēc 3 nedēļām, būtu miers. Nu kādu laiku padzenājām, līdz tomēr notvērām. Policijā viņš atzina savu vainu un tika palaists brīvībā līdz tālākai lietas izskatīšanai.

Vēlāk devos pirkt jubilārei dāvanu (sudraba pīrsingu ar ķiršiem), bet, pārrodoties mājās, izrādās viņa saldi gulēja. Kā nekā viena pati mājās bija teju 3 h.

Vēlāk jau sekoja nākamais pārsteigums. Laurai aiz muguras sarunājām to, ka viņas mamma atbrauks apsveikt viņu, no pašas Rīgas! Ieraugot viņu ejam prētīm pa ielu, Laura bija neizpratnē- ‘’Ko, mamma? Nevar būt, man rēgojas. Mamma?!’’.  Nu vienvārdsakot pārsteigums tik tiešām bija izdevies.

Kārtīgi paēdām un tad devām izrādīt Ventspili no sava skatupunkta. Vēlāk pārnācām mājās, pēc 12 naktī, palaidām debesīs laterniņas un gājām ēst torti un dzert šampanieti, no kura Laura atteicās, jo viņa necieš šampanieti. Vispār viņai patīk reti kurš alkoholiskais dzēriens.

Tad beidzot devāmies pie miera.

Nākamo, jeb šodienas rītu, sākām skaļāk un agrāk, nekā parasti, jo, kā nekā, māja pilnāka bija. Lauras mamma ar manu mammu nopļāpāja līdz 12 dienā. Tad beidzot brokastojām un devāmies uz pilsētu, ar cerību aiziet tikai uz banku un pēctam beidzot uz jūru, bet aptrūkās laiks, tādēļ jūra izpalika. Tad jau devāmies 17:55 uz autobusu pavadīt Dainu (Lauras mammu), bet nu notika kas negaidīts. Laura pāris stundas iepriekš bija teikusi, lai mamma jau laikus nopērk biļeti, bet mēs teicām, ka nav vērts. Bet beigu beigās, mums par pārsteigumu, autobuss bija pilns. Nekas, Daina tāpat savu jaku bija atstājusi pie mums. Tā nu devāmies mājās, bet šoreiz bijām gudrāki- nopirkām biļeti uz nākamo un pēdējo autobusu uz Rīgu un devāmies apskatīt Ventspili no Lemberga hūtes augstumiem. Un tā nu atkal laiks atkal izskrēja mums starp pirkstiem un jau bija jādodas uz autobusu 19:45.

Nu jau Daina veiksmīgi tuvojas Rīgai, bet mēs mājās taisāmies jau lēnām doties laikam pie miera.

Ak, jā, mīļie cilvēki, jums nu gan patīk pārsteigties ar secinājumiem. Draugos galerija ar nosaukumu ‘’Bildinājums’’ neko nenozīmē. Tas ir tikai mazas Fotosesijas nosaukums, jo, kā nekā, Fotosesija ir kā teātrmāksla. Jāprot iejusties citās lomās. 

18.06.2012

Labvakar. Jau atkal ir pagājusi viena interesanta diena.

Rītu iesākām ar pasta apmeklējumu, lai nosūtītu ‘’Kā tuvība smaržo’’ jau pirmajiem 4 lasītājiem un 1 ‘’Ceļā uz mākslu’’. Tālākais ceļš, kas manai grāmatiņai šodien jāveic, būs uz Angliju pie Līgas Lācekles (vāka dizaineres).

Kā mazu pārsteigumu, pretī pasta birojam, krūmos atradām ežu ģimenīti. Paņēmu 1 no 2 mazulīšiem. Kad liku to aso adatu kamoliņu atpakaļ, sāku skaitīt. 2 ezīši, 3 ezīši, nē, tomēr 4 eži. Ak, vai, 5 mazuļi un 1 liela mamma mierīgi snauda krūmāja drošajā patvērumā no ziņkārīgām acīm.

Vēlāk jau atkal gājām uz Ventspils bibliotēku, lai izrunātu visus jautājumus par 7. Jūlijā plānoto grāmatas prezentāciju.

Nākot mājās nedaudz patrenkājām kādu nogrēkojošos dvēseli.

Pārnākot mājās gardi paēdām Lauras pagatavotās brokastis.

Tā nu pienāca vakars un izdomājām, ka būtu grēks šādā jaukā, siltā un saulainā vakarā sēdēt mājās pie datora, tādēļ devāmies uz jūru nedaudz pafotografēties. Viss bija ļoti jauki- vēsas smiltis, nedaudz bangojoša jūra, jūrā grimstošā saule. Ja vien! Visu patīkamo noskaņu izbojāja mājupceļā sastaptie nejauki ‘’draugi’’-asinskārie odi. Šovakar tie laikam bija īpaši sagatavojušies un tikko uzasinājuši savus snuķīšus, brrr.. Bet nu jau teju, teju pie mājām sastapām kādu pāri ar visai interesantiem pavadoņiem-nedaudz niknu, baltu Chihuahua mammu ar 2 brūniem, pavisam maziņiem un bailīgiem bērniņiem. Pirmo reizi turēju savās rokās tik mazmazītiņu suņa bērnu!

Tagad noskatīsimies manu mīļāko latviešu filmu (Likteņdzirnas) un tad jau dosimies pie miera.

P.S. Rītdien droši jau sākot ar 6:10 no rīta variet draugos meklēt Lauru (Soboļevu) un sveikt viņu 17-tajā jubilejā.

Ar labu nakti

17.06.2012

Labvakar šodienā. Ir aizvadīta kārtējā svētdiena. Šodien gari nerakstīšu, jo nekas īpašs nav noticis. No vakardienas gribējās nedaudz atpūsties, tāpēc lielu dienas daļu vienkārši bezmērķīgi pastaigājos ar Lauru pa vējaino un kluso Ventspils pilsētu, kā arī aizrakstīju vēstules grāmatu pircējiem. Uz šo brīdi kopā sanāk jau 16 grāmatas, kas jau no rītdienas atradīs savas jaunās mājas un saimniekus.

Tā visās visumā diena bija skaista, bet vējaina, bet man jau vējš patīk.

Pirms saku jums ‘’ar labu nakti’’, ievietošu šeit šodien no rīta sarakstīto dzejoli.

„Klusuma skaņa”

Elpot ir vieglāk,

Ja atver acis

Un ieklausies

Klusumā aiz sienas.

Klusuma skaņa,

Tā pārtrauc šo spēli,

Jo vārdi pār lūpām sāk birt,

Kā no pārmērības raga.

Jans Ikes

P.S Nu gan visi dosimies lēnā solītī pie miera.

16.06.2012

Labvakar. Uh, šī nu gan bija neiedomājami nogurdinoša, bet dažādiem notikumiem pilna.

Rītu iesākām paagri, lai dotos uz Kuldīgu atpūsties. Laura negribēja celties, tāpēc liku lietā savus veiklos pirkstiņus un kutināju, līdz izdevās viņu pamodināt.

Kuldīgā atpūtāmies ar nelielu foto sesiju. Tās šodienas zvaigzne-Tofiks. Baismo zobu modelētājs, pasaules mērogā.

Neilgi pirms braukšanas mājās, Laura nolēma vēl pastaigāties ar Tofiku. Neko nenojaušot, šīs pastaigas rezultātā Tofiks iepazinās ar jauni draudzenīti- Čipu. Mazu, baltu sunīti bez astes, kura, pēc mūsu domām, bija aizmaldījusies (norāvusies) no ķēdes. Laura bija redzējusi, kur pirms kāda laika Čipa esot savādi lēkājusi. Tā nu devāmies tur un, kā izrādījās, nav viņa nemaz norāvusies. Ar saimnieku aprunājāmies- sunīti viņš esot pēc sludinājuma iegādājies par 2 Ls un viņa esot ļoti atjautīga, gudra un, kā paši pārliecinājāmies, ļoti labsirdīga.

Bet tomēr pats satraucošākais notikums ir vēl priekšā. Ceļā uz mājām, iebraucot Ventspilī, pamanījām, ka ceļa malā, aiz meža, kaut kas aizdomīgi deg ar aizdomīgiem dūmiem. Tur dega būdiņa. Mammai bija bail un viņa nevēlējās tur braukt, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. Un arī Ugunsdzēsējiem neļāva zvanīt. ‘’Nekā tur nav, citas mašīnas arī neiegriežas tur pārbaudīt’’- tā sacīja viņa. Par tik aplamiem vārdiem es sadusmojos un beigās pats skrēju kādu krietnu gabaliņu. Vēlāk jau ,protams, mamma ar mašīnu tomēr atbrauca man līdz un tad skrējienam pievienojās arī Laura. Tik tiešām, nebiju kļūdījies. Nu gan varēju droši zvanīt Ugunsdzēsējiem. Kā izrādās, viņi jau bija informēti. Tā nu mēs viņus tur sagaidījām, vērojām glābšanas darbus un tad, kad bijām droši, ka netraucēsim viņu darbam, devāmies prom. Vai ir kāds cietušais? To mēs vēl nezinām, bet noteikti uzzināsim rītdienas ziņu portālos.

Ak, es esmu tik ļoti pārguris.

Arlabunakti, lai vismaz jums nakts paiet mierīgāk.

P.S. pirms iešanas gulēt vēl apčubinu savas grāmatas, tās pārbaudot pats

15.06.2012

Labvakar, visai novēlots, bet kārtējais dzejnieka dienasgrāmatas ieraksts ir klāt.

Šodiena nu gan bijusi aizraujoša, notikumiem pilna un emocionāli nogurdinoša.

Rītu aizvadījām kopā ar Lauru noskatījāmies „Operas spoku”, jo, kā izrādās, viņa to vēl nemaz nav redzējusi.

Vēlāk devāmies jau otrreiz turpināt ārstēt manu datoru un atbrīvot no ‘’slimībām un kaitēkļiem.

Nu jau pienācis bij dienas vidus un devāmies uz RIMI sagaidīt mammu (to darot, nedaudz apsveicinājos ar jaunāko gotiņu Ventspilī) un tad jau varējām doties pakaļ manam sasirgušajam rūpju bērnam-datoram.

Visbeidzot pienāca 20.20 un es beidzot varēju būt 100% drošs, ka nu jau mana grāmatiņa ir ceļā pie manis. Ir 00:24, es sēžu savā istabā!

Beidzot man ir sirdsmiers vismaz par tām. Nākamie, kas manu mieru zags, būs grāmatiņas atvēršanas svētki.

Esmu neizsakāmi laimīgs un vēlos pateikties visiem, kas palīdzēja man, ieguldot šajā grāmatiņā arī savu darbu un laiku. Pat prieka asara nobira, rakstot šo rakstu. Tik tiešām, beidzot mans 8. gadus lolotais sapnis, kas nesis arī gaužas asariņas un bezspēku, ir man rokās.

Paldies visiem, kas palīdzēja:

Aivaram Gulbim – par sapratini un spēju mani paciest. Gribētos arī atvainoties, jo nabadziņu jau no 11. jūnija tramdīju katru dienu, jo it īpaši šodien, gribēdams beidzot uzzināt par grāmatiņas ceļojumu ko vairāk..

Līgai Lāceklei – Par vāka dizainu.

Ausmai Mellumai un Mārai Šnē – Par darbu koriģēšanu un mazu piepalīdzēšanu.

Laurai Soboļevai – Uj, cik daudz paldies: par bildēm, tekstu koriģēšanu, vāka foto, pēcvārdu un maketu.

Protams, jāpasakās mazs ‘’paldies’’ arī sev pašam un manām mazajām mūzām, kas mani iedvesmoja rakstīt visus šos 8 gadus.

Kā arī, protams, ‘’paldies’’ tiek dāvāts arī jums, mazajiem darba rūķiem, par precīzo roku darbu. Lai gan jūsu vārdi nekur nav minēti un reti kurais zin par jūsu darbu, tas nenozīmē, ka jūsu šajā pasākumiņā mazajā nemaz nebija. Nē, nē, tieši otrādi- jūs esat tikpat svarīgi, cik mēs visi pārējie. Bez jums mans sapnis un darbi joprojām būtu vēl tikai manās domās, nevis šeit- manās rokās, skaisti iegūlies.    +Humoristisks, bet nopietns paldies drukas mašīnai.

Bet nu gan pie miera. Arlabunakti, saku jums ar bezgala lielu, starojošu un neizdzēšamu smaidu. :)

14.06.2012

Labvakar, jau atkal vēja spārniem garām paskrējusi kārtējā darbadiena.

 Šī diena sākās nedaudz savādāk, kā ierasts, jo man bija saplīsis dators un nevarēju izlasīt ziņas. Labi, ka Laura glāba mani un vismaz varēju ziņas izlasīt caur planšetdatoru. Pēc tam jau kārtējā vēlā rīta pastaiga ar Tofiku un tad jau devāmies uz pilsētu. Pilsētā nodevu datoru remontā un devāmies tālāk uz bibliotēku, kur nodevu vakardienas paņemtos CD un vietā tostarp paņēmu jaunus CD. Prieks, ka beidzot varēšu mājās noklausīties Jāņa Stībeļa jaunāko albumu ''Summer City''. Līdz 6 vakarā atpūtāmies (takā man nebija datora, nekas cits man neatlika), un ikvakara pastaigu apvienojām ar datormeistara apciemojumu, lai atgūtu manu īpašumu. Pārnākot mājās noskatījāmies šīs sezonas pēdējo ’’Ugunsgrēka’’ sēriju un drīz jau dzejnieks un dzejniece dosies gulēt.

 Lai jums visiem jauks vakars un tiksimies jau rīt.

 Aivars solīja, ka rītdien beidzot ar negaidītu un nepatīkamu novēlošanos grāmatas „Kā tuvība smaržo” beidzot atceļos.

P.S. neoficiāla reklāma Jāņa Stībeļa albumam ''Summer City"

13.06.2012

Labvakar, cienījamie lasītāji. Ir atkal pagājusi jauna diena un nu varu pastāstīt, ko esmu sadarījis šajā 13. jūnija dienā.

Kā jau katru dienu, arī šo iesāku ar agru pastaigu ar suni, kurš nu pasācis pēc friziera apmeklējuma sirgt ar zvaigžņu slimību. Kad jau atkal biju uzmodies, saņēmu visai interesantu ziņu no savas ’’dzejas skolotājas’’ Brindas Ceriņas. Laikraksta ’’Diena’’ internetvietnē, zem savas nesenās intervijas, dzejnieks Andris Akmentiņš publicējis komentāru, aizstājot savu viedokli. Tajā viņš mani paslavē par manu neatlaidību un apņēmību. Interviju ir iespējams izlasīt šeit.

 Vēlāk kopā ar Lauru devāmies uz Ventspils bibliotēku nodot grāmatas. Bet to vietā paņēmu ne grāmatas, bet gan 2 jaunākos CD.

Atlikusī dienas daļa jau ritēja kā parasti. Sagaidījām mājās mammu, gardi paēdām vakariņas un tad jau atkal devāmies pastaigā ar Tofiku. Izejot ārā, biju neizpratnē. Nez no kurienes Ventspils ietīta miglā/putekļu mākonī/dūmos. Nezinu, kas tieši tas bija, bet nepiekrītu, ka parasta migla, jo man ar manu astmu bija visai problemātiski ārā uzturēties.

Pārnākot mājās noskatījāmies ugunsgrēka priekšpēdējo sēriju pirms sezonas beigām un drīz jau dosimies pie miera.

P.S Šodien publiskoju savas dzejas grāmatas „Kā tuvība smaržo” vāku sociālajā portālā Draugiem.lv, un arī jūs, mīļie lasītāji, varat to apskatīt šeit.

P.S.S Lai jums jauks vakars un uz tikšanos jau rītdien, kas nesīs atkal jaunus un interesantus notikumus, par ko varēšu jums pavēstīt.

12.06.2012

Labvakar! No šodienas sāku rakstīt savu dzejnieka dienasgrāmatu.

Šodienu, 12. Jūniju, ir iezīmējuši gan jautri, gan skumji notikumi.

Bet par to visu pēc kārtas.

Šis rīts man sākās visai agri, pamostoties 6:25 un, kā jau ik gadu, novēlot sev ’’Daudz laimes’’, un dodoties atkal pie miera.

Jau nedaudz vēlāk mani paguva apsveikt mamma, pirms došanās uz darbu, ar skanošām bučām. Vēlāk jau sekoja Lauras sveiciens un noslēpumainībā tītā dāvana. Beidzot man ir t-krekls ar vilka apdruku, jo Laura mani bieži dēvē par savu vilciņu. Viņa sakot, ka tas labi piestāv manam vilka tetovējumam uz kreisā pleca.

Pēc gardām brokastīm devāmies uz iecerēto atpūtu Lemberga hūtē- ’’Meža kaķis’’. Viss gāja gludi un patīkami, ar 2 izņēmumiem- troses bija svaigi krāsotas, par ko mūs nebrīdināja, tādēļ sarkanā krāsa rotāja mūsu drēbes, rokas un arī sejas. Nākamā problēma, ar ko dzejniekiem nācās saskarties, bija spēku pārvērtēšana. Nu jau pašas pēdējās, melnās trases beigās nācās piedzīvot sakāvi. Spēki bija pasīkuši un mēs, divi nebēdnīgi meža kaķi, palikām kādā priedītē 5-stāvu ēkas augstumā. Izejas nebija- priekšā mūs gaidīja mums neiespējami 2 pēdējie šķēršļi, bet atpakaļ ar iet nevarējām, jo tur mūs gaidīja tik tikko knapi pieveiktie 7, ja nemaldos, šķēršļi. Mēs bijām iestrēguši! Tā kādu pusstundu tur nosēdējām, mēģinādami kā pūces sasaukt kaut kur tālumā noklīdušos instruktorus. Kad mūsu palīgā saucieni nenesa panākumus, lūdzām jau mammas palīdzību- lai tā internetā mēģinot iegūt nepieciešamos kontaktus un sagādāt mums, diviem cilvēkiem krīzes situācijā, palīdzību. Ziniet, esot tajā priedē, manam mobilajam bija vienkārši fantastiski labi sakari! Gaidot jau sarunāto palīdzību, paguvu vēl sazvanīt Aivaru Gulbi ar cerību dzirdēt labas ziņas par savu grāmatiņu, kuru biju cerējis iegūt jau no rīta. Diemžēl piedzīvoju vilšanos uzzinot, ka to varbūt saņemšu tikai rīt. Neko darīt, problēmas nav iespējams iepriekš ieplānot.

Kad jau laimīgi ar nelielu instruktoru palīdzību (drīzāk tikai ieteikumu šmaukties), bijām nokļuvuši pie mīļās mātes- zemītes, relaksējāmies karstā vannā.

Atbrīvojušies no sarkanās un visai divdomīgās krāsas, varējām ķerties pie dienas gaidītākās daļas- mammas iegādātās ķiršu kūkas un Rīgas bezalkoholiskā šampanieša. Pēc četru gadu pārtraukuma man atkal bija iespēja nopūst uz tortes esošās svecītes, šogad nu jau 23!

Tāds, lūk, ir pirmais dzejnieka dienasgrāmatas ieraksts. (Nedaudz garāks, kā vēlētos.)

 Paldies un uz tikšanos jau rītdien!  

P.S. Liels paldies visiem sveicējiem (: