Labvakar! No šodienas sāku rakstīt savu dzejnieka
dienasgrāmatu.
Šodienu, 12. Jūniju, ir iezīmējuši gan jautri, gan skumji
notikumi.
Bet par to visu pēc kārtas.
Šis rīts man sākās visai agri, pamostoties 6:25 un, kā jau
ik gadu, novēlot sev ’’Daudz laimes’’, un dodoties atkal pie miera.
Jau nedaudz vēlāk mani paguva apsveikt mamma, pirms došanās
uz darbu, ar skanošām bučām. Vēlāk jau sekoja Lauras sveiciens un
noslēpumainībā tītā dāvana. Beidzot man ir t-krekls ar vilka apdruku, jo Laura
mani bieži dēvē par savu vilciņu. Viņa sakot, ka tas labi piestāv manam vilka
tetovējumam uz kreisā pleca.
Pēc gardām brokastīm devāmies
uz iecerēto atpūtu Lemberga hūtē- ’’Meža kaķis’’. Viss gāja gludi un patīkami,
ar 2 izņēmumiem- troses bija svaigi krāsotas, par ko mūs nebrīdināja, tādēļ
sarkanā krāsa rotāja mūsu drēbes, rokas un arī sejas. Nākamā problēma, ar ko
dzejniekiem nācās saskarties, bija spēku pārvērtēšana. Nu jau pašas pēdējās,
melnās trases beigās nācās piedzīvot sakāvi. Spēki bija pasīkuši un mēs, divi nebēdnīgi
meža kaķi, palikām kādā priedītē 5-stāvu ēkas augstumā. Izejas nebija- priekšā
mūs gaidīja mums neiespējami 2 pēdējie šķēršļi, bet atpakaļ ar iet nevarējām,
jo tur mūs gaidīja tik tikko knapi pieveiktie 7, ja nemaldos, šķēršļi. Mēs
bijām iestrēguši! Tā kādu pusstundu tur nosēdējām, mēģinādami kā pūces sasaukt
kaut kur tālumā noklīdušos instruktorus. Kad mūsu palīgā saucieni nenesa
panākumus, lūdzām jau mammas palīdzību- lai tā internetā mēģinot iegūt nepieciešamos
kontaktus un sagādāt mums, diviem cilvēkiem krīzes situācijā, palīdzību.
Ziniet, esot tajā priedē, manam mobilajam bija vienkārši fantastiski labi
sakari! Gaidot jau sarunāto palīdzību, paguvu vēl sazvanīt Aivaru Gulbi ar
cerību dzirdēt labas ziņas par savu grāmatiņu, kuru biju cerējis iegūt jau no
rīta. Diemžēl piedzīvoju vilšanos uzzinot, ka to varbūt saņemšu tikai rīt. Neko
darīt, problēmas nav iespējams iepriekš ieplānot.
Kad jau laimīgi ar
nelielu instruktoru palīdzību (drīzāk tikai ieteikumu šmaukties), bijām
nokļuvuši pie mīļās mātes- zemītes, relaksējāmies karstā vannā.
Atbrīvojušies no sarkanās
un visai divdomīgās krāsas, varējām ķerties pie dienas gaidītākās daļas- mammas
iegādātās ķiršu kūkas un Rīgas bezalkoholiskā šampanieša. Pēc četru gadu
pārtraukuma man atkal bija iespēja nopūst uz tortes esošās svecītes, šogad nu
jau 23!
Tāds, lūk, ir pirmais
dzejnieka dienasgrāmatas ieraksts. (Nedaudz garāks, kā vēlētos.)
Paldies un uz tikšanos jau rītdien!
P.S. Liels paldies visiem
sveicējiem (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru