Labvakar. Arī es esmu tikai cilvēks, tāpēc nevaru vienmēr pagūt
izdarīt visu.
Vakar visi kārtīgi svinēja vasarsvētkus. Arī es svinēju tos
kopā ar Lauru Reņķu dārzā, un arī man neizpalikt bez savādiem incidentiem. No
mūzikas tur īsti nekā laba nebija, bet mājās ar negribējās iet.
12 naktī iestājās šodiena- svētdiena, un kad tieši taisījos
teikt Laurai, kura tobrīd sarunājās ar savu mammu pa telefonu, ka ir
iestājusies mana vārdadiena, notika nakts galvenais notikums. Mums garām pagāja
kāda visai iereibusi sieviete, ap 40, un aiz viņas 2 vīrieši. Sieviete zaudēja
līdzsvaru un nokrita pie parka dīķīša, kājas vien varēja redzēt. Viens no tiem
vīriešiem turēja viņu aiz kājām, un, kad pēc tam palaida viņu, sieviete
ieripoja dīķītī. Metos palīgā, un labi vien ir, ka tā darīju. Ja es nebūtu skrējis
palīdzēt, tad viņa būtu noslīkusi. Tā nu mēs viņu izvilkām, vīrieši aizgāja
prom un slapjā dāma, it kā nekas nebūtu bijis, vēl palūdza mums, lai iedodam
uzpīpēt. Bet mēs ar Lauru nepīpējam. Pēc tam sieviete apjuka un sāka sūdzēties,
ka salst. Domāju gan, ka sals. Ārā zem +20o un viņai mugurā slapjas
drēbes. Viņa tiešām nebija apskaužamā stāvoklī- izmirkusi, nosalusi, apjukusi
un nespējīga noturēties kājās. Tā nu nolēmām viņai palīdzēt nokļūt mājās. Viņa
pateica ielu un mēs devāmies ceļā. Cik daudz viņa bij dzērusi, kas to lai zin,
jo ik pēc 5 min viņa apstājās, apjukusi sakot ‘’paga!’’ un jautājot ‘’kur es
esmu, kur mēs ejam, kādi 2 vīrieši ar mani bija un kur ir Andris? Kā, vai tad
man nebija telefona? Man ir auksti! Nē, es nevaru iet mājās!!’’ un tā visu ceļu,
kādas 11 reizes vismaz stāstījām visu pēc kārtas. Un katru reizi, izdzirdot par
savu gandrīz liktenīgo peldi, neticīgi jautāja ‘’vai tā ir tiesa?’’ un raudāja.
Īsa gan cilvēkiem atmiņa dzērumā. Bet nu beigu beigās mēs tomēr nogādājām viņu
mājās pēc 40 min gara, apjukuma pilna ceļa. Tur mēs sastapām mājas pagalmā kādu
sievieti un jautājām ‘’Vai jūs viņu pazīstat?’’. Tā izrādījās esam kaimiņiene,
kurai visu izstāstījām un nodevām sievieti viņas pārziņā.
Tfu, tas nu vismaz bij garā. Devāmies atpakaļ uz pasākumu
kur viss joprojām bija kā iepriekš, un tad jau devāmies mājup un gājām gulēt 2
naktī. Bet pa ceļam vēl kādas meitenes sadomāja izcelties un novēlēja ‘’Laimīgu
jauno gadu’’. Pēc tam apjucis biju es- vasaras vidū pa ielu iet salatētis ar 3
rūķīšiem un Jāni un Līgu baltās drānās. Nu vai zinies, es tak nebiju dzēris!!
Tikai vienu Užavas alus pudeli 0,5l un jauno Fizz sidru, arī 0,5l. Tas bija
viss mans alkohola daudzums ķermenī, nekas īpašs. Bet tomēr, es redzēju ko
tādu, ko izskaidrot ir grūti :D
Un ko gan lai pastāstu par šodienu?
Šodien atpūšos un lasu grāmatas. Pēc vakardienas notikumiem
esmu pamatīgi noguris un arī mazliet apslimis, tāpēc īpaši nav spēka ko darīt.
Nedaudz vēlāk uzrakstīšu scenāriju 29. jūnija pasākumam Tukuma bibliotēkā „Kā tuvība
smaržo” grāmatas prezentācijai un jautājumus Elīnai Čepulei, uz kuriem viņai
būs Tukumā jāatbild, un tad jau palēnām taisīšos uz vakara dusu, jo tiešām esmu
ļoti noguris un nejūtos pārāk labi. Bet vismaz varu lepoties ar sevi- esmu
izglābis dzīvību!
Bet pirms noslēdzu šodienas un vakardienas dienas apskatu,
gribu pateikt paldies visiem sveicējiem, kas, kaut daudziem vakardiena bija
smaga un šodien noteikti paģiras lāpā, atcerējās arī par manu vārdu. Padies tiem
200, kas to atcerējās un apsveica mani. Tiešām mīļi no jūsu puses, pirmo reizi
saņēmu tik daudz apsveikumu! Pat dzimšanas dienā netiku tik ļoti apsveikts. Jo,
kad pamodos, mani jau gaidīja 76 vēstules un vēl 120 dāvanas. Arī dienasgrāmata
bija pilna ar ierakstiem, ārprāts! Bet tik un tā, paldies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru